27. diena

Brīvdienas IR manas laimīgās dienas, jo tajās man ir puslīdz liela iespēja izgulēties. Šorīt vismaz bija. Dienas pirmajā pusē bija paredzēta, pirms pāris nedēļām atceltā, pastaiga pa pilsētu. Tikāmies visi pilsētiņas centrā pie katedrāles. Tur mūs sagaidīja feins večuks, kurš patiesībā bija angļu izcelsmes, bet jau 45 gadus dzīvo Norvēģijā. Laikam bija jau 45 gadi. Tas nebūtu tik būtiski, jo pilsētas vēsturi, šķiet, viņš pārzināja ļoti labi. Stāstīja arī interesanti; vienīgais šīs dienas traucēklis bija aukstais laiks. Nav ne jausmas, cik grādu īsti bija, bet rokas, kājas un seju pēc pastaigas vēl kādu laiku nejutu. Pastaigas laikā uzzinājām tiešām interesantus faktus par pilsētiņu. Nezināju, ka policijas ēkas augšējos divos stāvos atrodas cietums (bail sameloties, jo iespējams atradās agrākos laikos, un tagad vairs neatrodas, bet nu tas fakts vienalga paliek interesants, jo tā policijas ēka atrodas pilsētas centrā un ir pārāk šika priekš cietuma, vismaz pēc maniem iespaidiem, kāds varētu būt cietums. Bet man gan nez kāpēc prātā iesēdies, ka viņš stāstīja par to tagadnes izteiksmē). Siltākā laikā noteikti atgriezīšos dažās no vietām, jo tur vēl neesmu bijusi un, šķiet, ka tur varētu būt ļoti skaisti.
Tas večuks mūs aizveda vēl uz "Fish Market". Pirmo reizi dzīvē redzēju kustīgus omārus, haizivi (šajā brīdī nevajag iedomāties tādu haizivi, kādu rāda pa "Animal Planet". Šī nebija liela haizivs. Izskatījās vēl jauna un nesamaitāta.) un citus tamlīdzīgus brīnumus. Pieļauju, ka tagad viņi man rādīsies murgos, jo man ir diezgan bail no viņiem. Tās spīles bija diezgan baisas. Tajā veikaliņā gan ļoti smirdēja pēc zivīm (diez kāpēc?), bet tās dzīvās zivis man likās tomēr pārāk interesantas, lai es domātu par smaku, kas ikdienā man laikam kristu uz nerviem. Īstenībā, smieklīgi izskatījās, ka pēkšņi tajā veikaliņā ievēlās bars ar studentiem; visi priecājās par zivīm (tur sataisīti tādi kā baseiniņi, kuros tie radījumi var peldēties), bet pirkt neviens neko nepērk :) Zoodārzā man liekas parasti tā ir..
Stulbi, ka nesanāca pateikt Ievai (Ievai, kura bija atbraukusi ciemos šajās dienās) "attā" un novēlēt lielo veiksmi viņas piedzīvojumā. Pastaigas laikā nepamanīju pat brīdi, kad abi ar Andri aizgāja prom no ekskursijas. Biš stulba sajūta, bet, kā ir, tā ir. Pateicoties Ievai, man šorīt brokastīs bija mannā putra.
Atnākot mājās no pastaigas un zāles, nolēmu, ka varētu beidzot ķerties klāt pie grāmatas lasīšanas, pret kuru vēl pirms pāris dienām izturējos gaužām nejauki. Man istabā bija pārāk mājīga un romantiska atmosfēra (dega tikai viena gaisma un svecīte, fonā klusi skanēja mūzika, pati ieritinājusies gultā, blakus tējas krūze), lai es to lasītu, tāpēc es vienkārši... aizmigu. Atverot acis, sajutu nosiekalotu vaigu, un pulkstenis rādīja jau 19:48. 2 stundas vēsā mierā nogulētas.
Laiks kaut kā šķiet, ka te iet daudz ātrāk. Ne tikai stundu, bet arī dienu ziņā.
He, šodien satiku vēl vienu trolli. Šis pat sasveicinājās - es laikam pārāk uzkrītoši uz viņu skatījos. Labākais, ka mūsu nelielās ekskursijas vadītājs arī apstiprināja faktu par troļļu esamību. Tas mani nomierināja, jo brīžiem jau sāka likties, ka kaut ko jaucu. Nē, nejaucu gan. Nepilna mēneša laikā esmu satikusi jau 3 troļļus. Norvēģija nav mani pievīlusi!
Jau kādu trešo vakaru pēc kārtas, mana topa dziesma ir "Nothing else matters" (īpaši laba man šķiet versija, kas ir no koncerta Rīgā). Daudzu iemeslu dēļ patīk.. Atmiņas, atmiņas, atmiņas.
20!

26. diena

Jej, es šodien saņēmu paciņu. Paldies, Amand! Un vakardien saņēmu arī savu pirmo vēstuli no Latvijas. Tik patīkami! :) Vispār kaut kā jokaini liekas viss, kas saistīts ar Latviju. Neticās, ka jau gandrīz mēnesi esmu prom. Ik pa laikam vēl ir tāda dīvaina sajūta, it kā būtu Ventspilī, un kādu laiku vienkārši neesmu bijusi mājās. Liekas: "o, varētu aizbraukt uz mājām", bet tad nāk lielā apgaismība; taču ir labi!
Šajās brīvdienās man obligāti ir jāizlasa viena grāmata. Līdz šim nekad nebiju dusmojusies uz grāmatām, jo man patīk lasīt, bet ar šo man sanāca neliela sadursme. Pirms pāris dienām, kad sāku to lasīt, tiku līdz desmitai lapas pusei un aizmetu to pa gaisu. Negāja vispār uz priekšu. Šoreiz mēģināšu sākt lasīt to ar nedaudz citādāku attieksmi, varbūt man pat sāks patikt tā.
Tikko ar Vitu noskatījāmies filmu, kas jau kādu laiku glabājās manā datorā - "Reign Over Me". Nekad neesmu bijusi sajūsmā par Adamu Sendleru, taču šajā filmā viņš spēlē lieliski. Filma ir par diviem vīriešiem, kuri savulaik ir studējuši kopā un dzīvojuši vienā istabā. Viens no viņiem ir kļuvis par zobārstu (to viņi arī kopā mācījās), viņam ir sieva, bērni, veiksmīga dzīve; savukārt, otrs vīrietis 11. septembra notikuma rezultātā ir zaudējis savu ģimeni (viņa sieva un 3 meitas bija vienā no tām lidmašīnām, kas ietriecās Ņujorkas debesskrāpjos). Viņaprāt, vienīgais veids, kā dzīvot tālāk, ir tēlot, ka neko neatceras; viņš slēpjas aiz mūzikas un datorspēlēm, kā arī nevēlas tikties ne ar vienu cilvēku, kurš varētu atgādināt viņam par pazaudēto ģimeni. Kādā šķietami ikdienišķā dienā, abi studiju biedri satiekas.. Diezgan smags, bet savā ziņā arī patiess stāsts, kura pamatā ir mīlestība. Mīlestības dažādie stūrakmeņi. Laba viela pārdomām. (Labākais, ka 11. septembris filmā tiek pieminēts tikai kādas pāris reizes, tā kā nav, ka tā filma tikai ar to spēlē uz jūtām. Tā nebija..) Neatceros, kurš man šo filmu ieteica. Gribētu pateikt paldies.
Rītdien mums būs pastaiga pa pilsētu. Pieļauju, ka tas būs interesanti..
Jāpameklē šī vakara filmas skaņas celiņš. (He, šis vārdu savienojums man liekas muļķīgs, bet kā ir tā ir..)
21!
Un, Brīzīt, daudz, daudz laimes dzimšanas dienā! :)

24. un 25. diena

Trešdiena - nākot mājās no skolas, iemetot aci pasta kastītē, ierasto reklāmu vietā, ieraugu tur skaistu papīra lapiņu, kas liecina par to, ka esmu saņēmusi paciņu. Kaut kā mums te neiet ar paciņām - ejot vēlāk uz norvēģu valodas kursiem, pa ceļam iegāju veikalā, kurā ir tuvākā pasta nodaļa, cerot saņemt tur savu paciņu. Protams, ka man tas neizdevās. Sieviete ļoti laipnā tonī paziņoja, ka paciņa ir Kristiansandā, bet kādā citā no pasta nodaļām. Pēc tam biju vēl vienā no šādām pasta nodaļām, un arī tur man paziņoja diezgan līdzīgu tekstu. Šoreiz tikai man tika doti norādījumi, kur es varēšu to saņemt, un es patiešām ceru, ka man izdosies to atrast. Šodien jāiet meklēt sava paciņa :)
Pēcpusdienā man sanāca nedaudz parunāt ar mūsu kursa trolli. Nācu mājās no zāles un satiku viņu. Uzzināju, ka viņam ir tuvu 60 gadiem, jo, kā viņš stāstīja, 40 gadus ir nodzīvojis Lielbritānijā un nu jau nedaudz vairāk par 14 gadiem Norvēģijā. Sieva te esot :) Aizmirsu, par ko vēl runājām, bet nu man viņš liekas dikti jauks trollis. Abās ausīs ir zelta auskari. Trollim gan gluži neierasti, bet tomēr, nevar taču visi būt vienādi.
Šoreiz norvēģu valodas lekcijā mēs dziedājām - kādu dziesmu, kas pirms pāris gadiem vasarā esot baigais hīts. Tāda smieklīga man viņa likās. Piedziedājums ir pat tīri lipīgs. Mūsu Ieva, atnākot no nodarības, ir pacentusies un iztulkojusi to dziesmu latviešu valodā. Kad mēs to lasījām arī angļu valodā, likās jau tad smieklīgi. Tagad pārlasot Ievas tulkojumu un paralēli klausoties šo dziesmu, ķiķināt par to gribas joprojām. Es ceru, ka Ieva neļaunosies, atļaušos ielikt saiti uz viņas blogu, kur to visu var gan apskatīt, gan mēģināt dziedāt līdzi, ja nu kādam ir tāda vēlēšanās - http://ievinch.blogspot.com/2009/01/tresdiena-28janvaris.html. Šādas dziedāšanas man atsauc atmiņā franču valodas lekcijas augstskolā. Jiu..
Vakarā šī diena mani "salauza", bet tas nav nekas pārsteidzošs un svarīgs, jo nu jau atkal šķiet viss gaišākās krāsās. Cik dīvaini patiesībā... (Šajā brīdī sāku domāt kaut ko savā nodabā, ko negribas rakstīt, jo tas sanāks nesakarīgu teikumu vārstījums).
Trešdienas "interesantajai" daļai tas laikam bija arī viss. Runājot par ceturtdienu, lielākais dienas piedzīvojums notika vakarā, kad atnāca ciemos Ieva, Andris un vēl viena Ieva. :) Pirmais ciemiņš Kristiansandā šī brauciena laikā. Viennozīmīgi atzīmēšanas vērts notikums. Vakara plānā bija skatīties filmu, bet kaut kā tā arī nesanāca - aizrunājāmies, bet tiešām jauki satikt kādu cilvēku, kurš kādu nu jau pietiekami labu laiku nav redzēts. Vienīgais, man liekas, ka man jāsāk mācīties ir nedaudz "pieklusināt savas balssaites" - respektīvi atļaut tām kādu laiku vibrēt mazāk vai nevibrēt vispār. Pa dienu gan parasti nesanāk diezko daudz runāt, tad man tagad vakaros nāk vaļā "runājamais", bet laikam vajadzētu arī to pievaldīt :)
Brīvdienu plāns ir diezgan skaidrs - mācības, "City Walk" - gājiens pa pilsētu, kura galvenais mērķis ir uzzināt par to kaut ko nedaudz vairāk, kā arī vispār iepazīt to. Šim pasākumam jau bija jābūt otrās nedēļas brīvdienās, taču tas tas vīrietis, kuram mūs bija jāved, saslima, tāpēc pārlika uz šo nedēļas nogali. Pieļauju, ka tas varētu būt interesants pasākums. Bija man vēl kaut kādas domas par brīvdienām, bet par tām runāšu, ja sanāks arī tās realizēt.
22!

23. diena

He, šorīt varēja nedaudz ilgāk pagulēt, jo nenotika lekcija pie pasniedzēju, kuru dēvējam par "Bloody Tommy" - teica, ka brauc uz Itāliju. Viņš ir dikti jauks, tikai viņam patīk uzdot jautājumus visnepiemērotākajos brīžos un arī nedaudz lamāties. Toties pirmdien, kad lekcijas nav paredzētas, mums būs jāatstrādā gan nokavētā lekcija, gan seminārs. Ceru, ka līdz pirmdienai būšu saņēmusies un izlasījusi grāmatu, ko viņš ir uzdevis šai reizei. Vakardien vakarā mēģināju sākt lasīt, bet pirmā lapa man jau likās diezgan smaga (iespējams tāpēc, ka bija jau divi naktī), tāpēc atliku atkal to kādam vēlākam laikam :)
Šodien notika liels brīnums. Nu, manuprāt, brīnums. Pirms vienas no lekcijām, sēdējām ar Vitu un kaut ko runājāmies; nākamajā starpbrīdī man piebakstīja meitene, kas sēdēja aiz manis un sāka ar mums runāties. Pirmo reizi, nu jau šo trīs nedēļu laikā, mūs uzrunāja pirmās vietējie studenti. Tas ir pieminēšanas vērts notikums :) Lai arī šīs meitenes izskatījās nu ne gluži vairs mūsu vecumā, vienalga tas šķita patīkami, jo mūsu saruna ilga vismaz 5 minūtes.
Pie dienas notikumiem noteikti ir pieskaitāma mana "uzturēšanās atļaujas" saņemšana. Lai arī tā ir rakstīta norvēģu valodā, vienu es sapratu skaidri - oficiāla uzturēšanās ir atļauta līdz augusta beigām. :)
Otrdienas ir manas laimīgās dienas, jo ir lekcijas pie, manuprāt, visu laiku labākā pasniedzēja - Maikla Prinča (nē, nē, viņam nav 25 gadi utt. :). Iepriekšējās lekcijas sākumā viņš pats pateica, ka šī tēma nebūs interesanta, ko viņš mums stāstīs, bet ar viņa pasniegšanas metodēm, pat ASV Neatkarības Deklarācija u.c. tml. lietas sāka šķist saistošas, esmu pat apņēmusies šo to izlasīt vēlreiz :)
Ceru, ka brīvdienās laiks būs vismaz tikpat mierīgs, ja ne nedaudz siltāks un sausāks, kāds ir šo pēdējo dienu laikā, jo tad varēs brīvdienās aiziet uz kādu no vietām, kur vēl nav būts. Esmu pārliecināta, ka šādu vietu ir daudz.
Pēdējo dienu laikā ar mani nekas diži interesants nav noticis. Vismaz nekas tāds, par ko būtu vērts rakstīt vai arī kas varētu interesēt citus. Ķeršos vien klāt pie mācībām, jo nekas cits jau man nemaz neatliek..
24.

22. diena

Man šodien galīgi nav ko teikt.
25.

21. diena

Stabs, stabs, stabs, stabs.
Koks, koks, žogs, žogs.
Māja, māja, logs, logs.
Vai! Kas ar mani?
26.

20. diena

Ar steigu jādodas meklēt jauni apavi Norvēģijas klimatam. Sarunājām, ka pirmdien ar Ievu iesim meklēt kaut ko piemērotāku, jo abām nav diezko ūdens izturīgi apavi. It kā skaitās ziemas zābaki, bet laikam ziemas apstākļos nav iekļauta žļurga līdz pat potītēm un vairāk :) Liela daļa vietējo iedzīvotāju staigā gumijniekos. Atceros, ka bērnībā lielāku stulbumu es nevarēju iedomāties, kā to, ka mamma lika vilkt gumijniekus, kad laukā bija slapjš laiks. Man tas likās tik briesmīgi, bet tagad ir pienākuši laiki, kad pati došos tādus meklēt. Zinu, ka līdzīgi man ir bijis ar dūraiņiem. Agrāk (man varēja būt kādi 6 - 8 gadi tobrīd) man likās, ka dūraiņus nēsā tikai mazi bērni (nav ne jausmas, kur man radās tādi uzskati), bet tagad ir tā, ka pati staigāju tikai ar dūraiņiem. He, sviests kaut kāds :)
Es uzrakstīju melnrakstu savai esejai priekšmetā "American Culture". No sākuma likās, ka nebūs ko teikt, bet beigās tomēr savs palags uzrakstījās. Tagad vajadzētu ķerties pie grāmatu lasīšanas, nekas jau cits neatliks, kā vien to arī darīt. Vienu jau esmu sākusi lasīt, jāatzīst, ka vismaz pagaidām ir ļoti interesanta. Ātri iet uz priekšu.
Esmu secinājusi, ka pa brīvdienām man nav diži daudz ko teikt. Ja neesmu darījusi neko īpašu, tad noteikti nav nekas dižs, ko pastāstīt. Vajag laikam arī kādreiz paklusēt, tāpēc neaizraušos ar dižu memuāru rakstīšanu. Ne šodien.
27!