28. - 32. diena

Kādu laiku neesmu iegriezusies savā emuārā, bet lielākoties tas ir laika trūkuma dēļ, un arī tāpēc, ka esmu sākusi ņemt vērā citus aspektus, taču tas nav būtiski.

Nedaudz no visa, bet pēc kārtas. He, man ir iespēja pārbaudīt pašai savu atmiņu, cik labi atceros to, ko esmu darījusi pirms pāris dienām. Atceros, ka vienreiz lasīju, ka tas ir viens no veidiem, kā cilvēks vislabāk var trenēt savu atmiņu. Viens no veidiem bija no rītiem mēģināt savus sapņus, un otrs - mēģināt atcerēties visus notikumus hronoloģiskā secībā, kas ir notikuši. Man jau liekas, ka nemaz tik viegli tas patiesībā nav, ja vien cilvēks nav īpaši apdāvināts ar ģeniālu atmiņu vai arī nelieto kaut kādus specializētos līdzekļus atmiņas uzlabošanai. Man tas katrā ziņā sagādā nelielas problēmas.

Tātad, pēdējais ieraksts ir par sestdienu (cik tad tas bija sen?), tagad vajadzētu minēt kādu vārdu par svētdienu. Par šo dienu patiesībā man nav daudz, ko rakstīt, jo diezgan aktīvi nodarbojos ar vienu lietu - lasīju to grāmatu, par kuru jau pirms pāris dienām minēju. To, kurai nācās ciest, jo es sadusmojos. Jāatzīst, ka arī svētdien pāris reizes tā mani sadusmoja (viena no pasniedzējām teica, ka svarīgākais ir, lai grāmata cilvēku neatstāj vienaldzīgu; vienaldzība jau nu noteikti mani nemāca pēc šīs grāmatas izlasīšanas un paša procesa laikā, bet nu nedz arī pozitīvas emocijas), bet tomēr man izdevās izlasīt. Šī noteikti ir grāmata, ko es liktu savu lasīto grāmatu topa pirmajā vietā, nominācijā - grāmata ar sarežģītāko un nesaprotamāko valodu. Kā vēlāk teica pasniedzējs - tāda bija doma. Sižets tai grāmatai kopumā nebija slikts. Ja vien neskaita tās ainas (kuras patiesībā bija daudz pa daudz), kurās tika aprakstīta divu vīriešu savstarpēja mīlestība un viņu izdarības... Uhh, nu neesmu es sajūsmā par tik detalizētiem izklāstiem; katrā ziņā ne šajā jomā. Man it kā nav aizspriedumu pret homoseksuāliem cilvēkiem (līdz robežai, kad tas neskar mani personīgi), bet tieši tāpēc, ka to ainu bija pietiekami daudz, un plus vēl mana iztēle... Kas par daudz, tas par skādi. Jiu, un tā aina pludmalē..vēē.. Taču tagad ar patiesu viegluma sajūtu varu atzīt, ka manas dusmas uz grāmatu bija nepamatotas (ne jau grāmata ir vainīga, ka manas angļu valodas zināšanas nav tik labas, lai es lasītu pārāko britu klasisku un vienu no lielākajiem šedevriem literatūras modernisma vēsturē), bet vienu es zinu skaidri - tuvākajā laikā šī nebūs grāmata, ko pārlasīšu. Varbūt pēc gadiem 20, kad mans prāts arī būs pieskaitāms pie "spriest un analizēt spējīgajiem" (atsaucoties uz manu kursa biedru teikto), bet noteikti, ka ne tagad. Svētdien beidzās pirmdienā (ap četriem rītā), jo biju apņēmusies izlasīt to grāmatu un uzrakstīt eseju. I did it!

Labs darbiņš, kas padarīts; ar puslīdz mierīgu sirdi varēju doties uz lekcijām, kas mums tika pārceltas no iepriekšējās nedēļas, jo Bloody Tommy bija Itālijā. He, viņš tik tiešām ir smieklīgs (labā ziņā) - lekciju sāka ar to, ka izstāstīja savu ķibelīti. Lidojot mājās, arī viņš piedzīvoja nedienas ar bagāžu - viņš pats bija vienā valstī (neatceros, kurā), bet bagāžu aizsūtīja uz Stokholmu. Pagāja krietns laiciņš, kad viņš varēja to atgūt. Man iedomājoties, ka viņš atklāj faktu par nedaudz no ceļa nogājušo bagāžu, tiešām nāk smiekli, jo nespēju iztēloties viņu, pieņemam šo faktu mierīgi. Stilīgs pasniedzējs :)

Neatceros vairs, ko mēs darījām pirmdienas norvēģu valodas nodarbībās, bet zinu, ka tās nodarbības man parasti uzlabo garastāvokli. Trešdienas lekcija bija īpaši laba, bet par to nedaudz, nedaudz vēlāk.

Domāju par otrdienu. Lekcijas, lekcijas, lekcijas. Agrāk Ādažu čipšiem bija tāda muļķīga reklāma - "Virpuļi, virpuļi, virpuļi"; es laikam tā varētu teikt par savām otrdienām un ceturtdienām: "lekcijas, lekcijas, lekcijas". He, bet es tomēr kaut ko atcerējos. Vakarā mums bija kārtējais International Pub augstskolas pagraba bārā "Ostsia", kurā šoreiz bija paredzētas Somijas, Vācijas un Lielbritānijas pārstāvju prezentācijas par savām valstīm. Iesākumā sarakstā bija minētas vairākas valstis, bet vakara rezultātā sanāca vispār tikai, ka sevi prezentēja divas valstis - somi un vācieši. Britiem prezentācija neatvērās vaļā - pieņemsim :) Viņi gan solīja, ka mācīšot visus britu nacionālās dejas un vēl nezin ko, bet nu to varēs redzēt nākamreiz. Tātad, nedaudz par prezentācijām. Šajā apmaiņas braucienā Somiju pārstāv tikai viens puisis, kura vārds ir Jarmo. Viņam bija prezentācija un video no jūtūba. Gan prezentācija, gan video bija diezgan galīgi garām. Vienīgais attaisnojums somam par labu - viņš bija viens pats, tāpēc varbūt bija grūtāk izveidot kaut ko labāku. Prezentācija vispār bija unikāla - power pointā paņemts visparastākais fons (tas, ar debesu bildīti) un sarakstīti pāris fakti par Somiju. Klāt pieliktas dažas bildītes un prezentācija gatava. Cerējām, ka video vismaz būs iespaidīgs, bet nebija, jo visu noskaņu izbojāja tā drausmīgā mūzika, kas skanēja fonā. Vislabāk man patika, ka video beigās, kā pēdējā bilde parādījās uzraksts "Pictures from Google and Yahoo". Izskatījās, ka tur bildes paņemtas pēc principa, ierakstot gūgles tantē "skaisti skati" un salikts vienkārši viss kopā. Dažas pļavas, aitas, pīles un pludmale izskatījās gluži kā pie mums Latvijā.

Pārstāvji no Vācijas nedaudz uzlaboja situāciju, izveidojot tādu nedaudz interaktīvāku prezentāciju. Iesākumā viņi pastāstīja par dažiem Vācijas reģioniem un tur raksturīgo, un pēcāk bija vairāki uzdevumi komandām. Mūsu komandai diez ko neveicās, bet uzdevumi bija interesanti. Viens no uzdevumiem bija "uzmini melodiju" variants, tikai nedaudz uzlabotā versijā, respektīvi, dziesma skanēja "atpakaļgaitā". Ar šo uzdevumu viņi nedaudz pāršāva pār strīpy, jo no 5 dziesmām laikam 3 bija klasiskā mūzika. Jāatzīst gan, ka bija arī cilvēki, kuri tās zināja. Iedomājos, kas notiktu, ja mēs liktu viņiem minēt kādu Raimonda Paula vai kādu citu latviešu meldiņu - nu ļoti šaubos vai to kāds zinātu. Protams, nevar salīdzināt, piemēram, J.S.Bahu (viņš gan laikam nav vācietis) ar mūsu pašmāju Noru Bumbieri, bet nu jā, to uzdevumu, manuprāt, varēja uztaisīt nedaudz citādāku. Kopumā šī prezentācija jau izskatījās daudz labāk. Kā nākamajai vajadzēja būt britu prezentācijai, bet šķiet, ka viņiem nebija lemts prezentēt šajā vakarā, jo prezentācija arī neatvērās. Smieklīgākais gan ir tas, ka kopumā, lai arī prezentēja tikai divas valstis, pasākums (vismaz man, lielākajai daļai jau vēl vairāk) ieilga uz trim stundām. Mums jāprezentē Latvija 31. martā, ja nemaldos. Plāni jau ir lieli, bet tad jau redzēs, kas no tā visa sanāks.

Trešdiena, trešdiena, trešdiena. Ā, pareizi - norvēģu valoda. Šoreiz uz lekciju bijām ieradušies 9 cilvēki (parasti ir vismaz divas reizes vairāk), un kaut kā ļoti ātri mums sanāca izņemt to pašu vielu, kuru otra grupa ņēma nedaudz ilgāk. Tāpēc, lai neskrietu otrai grupai pa priekšu, mēs dziedājām. Daudz dziedājām.

Norvēģiem tās dziesmas ir nedaudz jokainas. Arī šīs dziesmas teksts bija par kaut kādām meitenēm, kuras nāk un iet. Šī vienīgi skanēja labāk par iepriekšējo. Šeit to var mēģināt noklausīties - man šī dziesma ir iepatikusies. Vārdus arī var palasīt - patiesībā, norvēģu valoda nemaz nav tik traka. Ar runāšanu gan man iet tā čābīgāk, bet teksta domu uztvert (ja vien tas nav par kādu atomieroču nodošu ekspluatācijai vai ko tamlīdzīgu) ir iespējams.

Pasniedzēja pirms tam stāstīja, ka norvēģu valoda ir viena no jaunākajām valodām (~200 gadus jauna/veca) un tās pamatos ir ~30% angļu, 30% vācu un 30% zviedru valodas (neatceros, kas veidoja pārējos 10%). Tiem, kuri kaut nedaudz pārzina kādu no šīm valodām, jau vien ir vieglāk saprast tekstus, jo vārdi ir diezgan līdzīgi (piemēram, pulkstenis ir klokke). :) Tā kaut kā...

Viens no paradoksiem, ko esmu piedzīvojusi šeit ir tāds, ka šķiet, ka Norvēģijā nav tādas profesijas kā sētnieki. Vienkārši nav. No rīta pamodos no dīvainas skaņas, likās, ka mājai jumts brūk kopā, bet nē, tas bija tikai traktoriņš, kurš tīrīja piemājas trotuāru. Nav tā, kā pie mums, ka ir cilvēki slotām un lāpstām tīra ceļus. Te ir parastās sniega šķūrējamās mašīnas, kas mistiskā veidā tiek augšā uz trotuāra un notīra arī to. Cilvēka darbs gan, manuprāt, ir kvalitatīvāks, bet šis viennozīmīgi ir ērtāks :) Smieklīgi no malas pavērot, kā tas lielais aparāts tur bakstās, kad uz trotuāra parādās kāds šķērslis (autobusa pietura, piemēram) :)

Ceturtdiena - meitene no Itālijas joprojām man liek smaidīt. Cilvēks, kuram ļoti patīk runāt, lai arī nevarētu teikt, ka viņai tas padodas diezgan ātri. Mums kopā ir viena lekcija, un šodien sanāca ar viņu pigori. Lekcijas laikā viņai sāka zvanīt telefons. Ierasti būtu, ja cilvēks vienkārši atvainotos un izslēgtu telefonam skaņu; Itālijā tā laikam nav pieņemts - pirmkārt, viņa sāka kaut ko apjukumā runāt itāļu valodā; otrkārt, tā vietā, lai izslēgtu telefona zvana toni, viņa sāka skaidroties, ka tie ir viņas vecāki, kuru visu laiku viņai zvana. Es nemāku to tā aprakstīt, bet tas viss izklausījās tiešām labi :)

Šodien ir pagājušas divas pavisam oficiālas nedēļas (ir jau nedaudz vairāk, bet tur man nedaudz pazūd visi fakti, kas to varētu apstiprināt), kā es te dzīvoju viena. Mantas joprojām ir, bet mana kaimiņiene ir kaut kur noziedējusi. Es nevarētu teikt, ka man dikti viņas pietrūkst (mēs labākajā gadījumā reizi divās dienās saveicinājāmies), bet nu tā mistiski paliek. Ēdiens viņai ledusskapī sāks bojāties. Ā, nē, aizmirsu, nesāks gan, jo visa pārtika taču ir vai nu modificēta vai arī saldēta. Dooh, ar kuru galu gan es domāju. Šodien jau smējāmies, ka es varētu pamazām sākt iztirgot viņas mantas (te viņai to ir ļoti daudz). :)

Vakarā pie manis bija ienākuši Andris ar Ievu. Viņi gāja uz vienu no pasākumiem, kurā šoreiz svinēja savu dzimšanas dienu meitene no ASV. Man galīgi negribējās iet, tāpēc nolēmu palikt mājās, bet prieks, ka viņi abi ienāca ciemos. Drīz vien arī Vita uznāca augšā (viņas piedzīvojums ar kožļājamo gumiju lika sajust, ka man tomēr ir vēdera prese). Domāju, ka tuvāko dienu laikā Andris šokolādi vēl negribēs redzēt. No sākuma pacienāju viņus ar šokolādi, kas man stāvēja tādā ne pārāk lielā bļodiņā (tajā bija salauztas gabaliņos kādas trīs šokolādes. Tajā brīdī varēja jau būt, ka ir palikušas kādas 2,5 simtgramīgās šokolādes). Neatceros vairs visu to būtību, bet doma bija tāda, ka es neticēju, ka Andris varētu apēst šādu bļodiņu, kurā ir tik daudz šokolādes. Viņš nolēma pieņemt manu izaicinājumu; idejas kā mājas, tāpēc izdomājām saderēt. Nezinu, cik ļoti viņam tā garšoja, bet trauciņš bija tukšs un es derībās zaudēju (labi, ka saderējām tikai uz skolas ēdnīcā nopērkamo kafiju/tēju un mafinu). He, neizskatījās, ka viņš būtu dikti laimīgs, bet savu uzdevumu (~40 minūšu laikā) paveica godam :)

Atlikušajā vakara daļā skatījāmies ar Vitu filmu. Skatāms gabals, bet nu jā, ja nebūtu pasniedzējs ieteicis mums to noskatīties, visticamāk, ka būtu to slēgusi laukā..

Īsumā laikam par šīm dienām tas būtu viss. Noteikti, ka esmu kaut ko piemirsusi, bet, ja nu tomēr atcerēšos, tad mēģināšu pierakstīt klāt.

14!

27. diena

Brīvdienas IR manas laimīgās dienas, jo tajās man ir puslīdz liela iespēja izgulēties. Šorīt vismaz bija. Dienas pirmajā pusē bija paredzēta, pirms pāris nedēļām atceltā, pastaiga pa pilsētu. Tikāmies visi pilsētiņas centrā pie katedrāles. Tur mūs sagaidīja feins večuks, kurš patiesībā bija angļu izcelsmes, bet jau 45 gadus dzīvo Norvēģijā. Laikam bija jau 45 gadi. Tas nebūtu tik būtiski, jo pilsētas vēsturi, šķiet, viņš pārzināja ļoti labi. Stāstīja arī interesanti; vienīgais šīs dienas traucēklis bija aukstais laiks. Nav ne jausmas, cik grādu īsti bija, bet rokas, kājas un seju pēc pastaigas vēl kādu laiku nejutu. Pastaigas laikā uzzinājām tiešām interesantus faktus par pilsētiņu. Nezināju, ka policijas ēkas augšējos divos stāvos atrodas cietums (bail sameloties, jo iespējams atradās agrākos laikos, un tagad vairs neatrodas, bet nu tas fakts vienalga paliek interesants, jo tā policijas ēka atrodas pilsētas centrā un ir pārāk šika priekš cietuma, vismaz pēc maniem iespaidiem, kāds varētu būt cietums. Bet man gan nez kāpēc prātā iesēdies, ka viņš stāstīja par to tagadnes izteiksmē). Siltākā laikā noteikti atgriezīšos dažās no vietām, jo tur vēl neesmu bijusi un, šķiet, ka tur varētu būt ļoti skaisti.
Tas večuks mūs aizveda vēl uz "Fish Market". Pirmo reizi dzīvē redzēju kustīgus omārus, haizivi (šajā brīdī nevajag iedomāties tādu haizivi, kādu rāda pa "Animal Planet". Šī nebija liela haizivs. Izskatījās vēl jauna un nesamaitāta.) un citus tamlīdzīgus brīnumus. Pieļauju, ka tagad viņi man rādīsies murgos, jo man ir diezgan bail no viņiem. Tās spīles bija diezgan baisas. Tajā veikaliņā gan ļoti smirdēja pēc zivīm (diez kāpēc?), bet tās dzīvās zivis man likās tomēr pārāk interesantas, lai es domātu par smaku, kas ikdienā man laikam kristu uz nerviem. Īstenībā, smieklīgi izskatījās, ka pēkšņi tajā veikaliņā ievēlās bars ar studentiem; visi priecājās par zivīm (tur sataisīti tādi kā baseiniņi, kuros tie radījumi var peldēties), bet pirkt neviens neko nepērk :) Zoodārzā man liekas parasti tā ir..
Stulbi, ka nesanāca pateikt Ievai (Ievai, kura bija atbraukusi ciemos šajās dienās) "attā" un novēlēt lielo veiksmi viņas piedzīvojumā. Pastaigas laikā nepamanīju pat brīdi, kad abi ar Andri aizgāja prom no ekskursijas. Biš stulba sajūta, bet, kā ir, tā ir. Pateicoties Ievai, man šorīt brokastīs bija mannā putra.
Atnākot mājās no pastaigas un zāles, nolēmu, ka varētu beidzot ķerties klāt pie grāmatas lasīšanas, pret kuru vēl pirms pāris dienām izturējos gaužām nejauki. Man istabā bija pārāk mājīga un romantiska atmosfēra (dega tikai viena gaisma un svecīte, fonā klusi skanēja mūzika, pati ieritinājusies gultā, blakus tējas krūze), lai es to lasītu, tāpēc es vienkārši... aizmigu. Atverot acis, sajutu nosiekalotu vaigu, un pulkstenis rādīja jau 19:48. 2 stundas vēsā mierā nogulētas.
Laiks kaut kā šķiet, ka te iet daudz ātrāk. Ne tikai stundu, bet arī dienu ziņā.
He, šodien satiku vēl vienu trolli. Šis pat sasveicinājās - es laikam pārāk uzkrītoši uz viņu skatījos. Labākais, ka mūsu nelielās ekskursijas vadītājs arī apstiprināja faktu par troļļu esamību. Tas mani nomierināja, jo brīžiem jau sāka likties, ka kaut ko jaucu. Nē, nejaucu gan. Nepilna mēneša laikā esmu satikusi jau 3 troļļus. Norvēģija nav mani pievīlusi!
Jau kādu trešo vakaru pēc kārtas, mana topa dziesma ir "Nothing else matters" (īpaši laba man šķiet versija, kas ir no koncerta Rīgā). Daudzu iemeslu dēļ patīk.. Atmiņas, atmiņas, atmiņas.
20!

26. diena

Jej, es šodien saņēmu paciņu. Paldies, Amand! Un vakardien saņēmu arī savu pirmo vēstuli no Latvijas. Tik patīkami! :) Vispār kaut kā jokaini liekas viss, kas saistīts ar Latviju. Neticās, ka jau gandrīz mēnesi esmu prom. Ik pa laikam vēl ir tāda dīvaina sajūta, it kā būtu Ventspilī, un kādu laiku vienkārši neesmu bijusi mājās. Liekas: "o, varētu aizbraukt uz mājām", bet tad nāk lielā apgaismība; taču ir labi!
Šajās brīvdienās man obligāti ir jāizlasa viena grāmata. Līdz šim nekad nebiju dusmojusies uz grāmatām, jo man patīk lasīt, bet ar šo man sanāca neliela sadursme. Pirms pāris dienām, kad sāku to lasīt, tiku līdz desmitai lapas pusei un aizmetu to pa gaisu. Negāja vispār uz priekšu. Šoreiz mēģināšu sākt lasīt to ar nedaudz citādāku attieksmi, varbūt man pat sāks patikt tā.
Tikko ar Vitu noskatījāmies filmu, kas jau kādu laiku glabājās manā datorā - "Reign Over Me". Nekad neesmu bijusi sajūsmā par Adamu Sendleru, taču šajā filmā viņš spēlē lieliski. Filma ir par diviem vīriešiem, kuri savulaik ir studējuši kopā un dzīvojuši vienā istabā. Viens no viņiem ir kļuvis par zobārstu (to viņi arī kopā mācījās), viņam ir sieva, bērni, veiksmīga dzīve; savukārt, otrs vīrietis 11. septembra notikuma rezultātā ir zaudējis savu ģimeni (viņa sieva un 3 meitas bija vienā no tām lidmašīnām, kas ietriecās Ņujorkas debesskrāpjos). Viņaprāt, vienīgais veids, kā dzīvot tālāk, ir tēlot, ka neko neatceras; viņš slēpjas aiz mūzikas un datorspēlēm, kā arī nevēlas tikties ne ar vienu cilvēku, kurš varētu atgādināt viņam par pazaudēto ģimeni. Kādā šķietami ikdienišķā dienā, abi studiju biedri satiekas.. Diezgan smags, bet savā ziņā arī patiess stāsts, kura pamatā ir mīlestība. Mīlestības dažādie stūrakmeņi. Laba viela pārdomām. (Labākais, ka 11. septembris filmā tiek pieminēts tikai kādas pāris reizes, tā kā nav, ka tā filma tikai ar to spēlē uz jūtām. Tā nebija..) Neatceros, kurš man šo filmu ieteica. Gribētu pateikt paldies.
Rītdien mums būs pastaiga pa pilsētu. Pieļauju, ka tas būs interesanti..
Jāpameklē šī vakara filmas skaņas celiņš. (He, šis vārdu savienojums man liekas muļķīgs, bet kā ir tā ir..)
21!
Un, Brīzīt, daudz, daudz laimes dzimšanas dienā! :)

24. un 25. diena

Trešdiena - nākot mājās no skolas, iemetot aci pasta kastītē, ierasto reklāmu vietā, ieraugu tur skaistu papīra lapiņu, kas liecina par to, ka esmu saņēmusi paciņu. Kaut kā mums te neiet ar paciņām - ejot vēlāk uz norvēģu valodas kursiem, pa ceļam iegāju veikalā, kurā ir tuvākā pasta nodaļa, cerot saņemt tur savu paciņu. Protams, ka man tas neizdevās. Sieviete ļoti laipnā tonī paziņoja, ka paciņa ir Kristiansandā, bet kādā citā no pasta nodaļām. Pēc tam biju vēl vienā no šādām pasta nodaļām, un arī tur man paziņoja diezgan līdzīgu tekstu. Šoreiz tikai man tika doti norādījumi, kur es varēšu to saņemt, un es patiešām ceru, ka man izdosies to atrast. Šodien jāiet meklēt sava paciņa :)
Pēcpusdienā man sanāca nedaudz parunāt ar mūsu kursa trolli. Nācu mājās no zāles un satiku viņu. Uzzināju, ka viņam ir tuvu 60 gadiem, jo, kā viņš stāstīja, 40 gadus ir nodzīvojis Lielbritānijā un nu jau nedaudz vairāk par 14 gadiem Norvēģijā. Sieva te esot :) Aizmirsu, par ko vēl runājām, bet nu man viņš liekas dikti jauks trollis. Abās ausīs ir zelta auskari. Trollim gan gluži neierasti, bet tomēr, nevar taču visi būt vienādi.
Šoreiz norvēģu valodas lekcijā mēs dziedājām - kādu dziesmu, kas pirms pāris gadiem vasarā esot baigais hīts. Tāda smieklīga man viņa likās. Piedziedājums ir pat tīri lipīgs. Mūsu Ieva, atnākot no nodarības, ir pacentusies un iztulkojusi to dziesmu latviešu valodā. Kad mēs to lasījām arī angļu valodā, likās jau tad smieklīgi. Tagad pārlasot Ievas tulkojumu un paralēli klausoties šo dziesmu, ķiķināt par to gribas joprojām. Es ceru, ka Ieva neļaunosies, atļaušos ielikt saiti uz viņas blogu, kur to visu var gan apskatīt, gan mēģināt dziedāt līdzi, ja nu kādam ir tāda vēlēšanās - http://ievinch.blogspot.com/2009/01/tresdiena-28janvaris.html. Šādas dziedāšanas man atsauc atmiņā franču valodas lekcijas augstskolā. Jiu..
Vakarā šī diena mani "salauza", bet tas nav nekas pārsteidzošs un svarīgs, jo nu jau atkal šķiet viss gaišākās krāsās. Cik dīvaini patiesībā... (Šajā brīdī sāku domāt kaut ko savā nodabā, ko negribas rakstīt, jo tas sanāks nesakarīgu teikumu vārstījums).
Trešdienas "interesantajai" daļai tas laikam bija arī viss. Runājot par ceturtdienu, lielākais dienas piedzīvojums notika vakarā, kad atnāca ciemos Ieva, Andris un vēl viena Ieva. :) Pirmais ciemiņš Kristiansandā šī brauciena laikā. Viennozīmīgi atzīmēšanas vērts notikums. Vakara plānā bija skatīties filmu, bet kaut kā tā arī nesanāca - aizrunājāmies, bet tiešām jauki satikt kādu cilvēku, kurš kādu nu jau pietiekami labu laiku nav redzēts. Vienīgais, man liekas, ka man jāsāk mācīties ir nedaudz "pieklusināt savas balssaites" - respektīvi atļaut tām kādu laiku vibrēt mazāk vai nevibrēt vispār. Pa dienu gan parasti nesanāk diezko daudz runāt, tad man tagad vakaros nāk vaļā "runājamais", bet laikam vajadzētu arī to pievaldīt :)
Brīvdienu plāns ir diezgan skaidrs - mācības, "City Walk" - gājiens pa pilsētu, kura galvenais mērķis ir uzzināt par to kaut ko nedaudz vairāk, kā arī vispār iepazīt to. Šim pasākumam jau bija jābūt otrās nedēļas brīvdienās, taču tas tas vīrietis, kuram mūs bija jāved, saslima, tāpēc pārlika uz šo nedēļas nogali. Pieļauju, ka tas varētu būt interesants pasākums. Bija man vēl kaut kādas domas par brīvdienām, bet par tām runāšu, ja sanāks arī tās realizēt.
22!

23. diena

He, šorīt varēja nedaudz ilgāk pagulēt, jo nenotika lekcija pie pasniedzēju, kuru dēvējam par "Bloody Tommy" - teica, ka brauc uz Itāliju. Viņš ir dikti jauks, tikai viņam patīk uzdot jautājumus visnepiemērotākajos brīžos un arī nedaudz lamāties. Toties pirmdien, kad lekcijas nav paredzētas, mums būs jāatstrādā gan nokavētā lekcija, gan seminārs. Ceru, ka līdz pirmdienai būšu saņēmusies un izlasījusi grāmatu, ko viņš ir uzdevis šai reizei. Vakardien vakarā mēģināju sākt lasīt, bet pirmā lapa man jau likās diezgan smaga (iespējams tāpēc, ka bija jau divi naktī), tāpēc atliku atkal to kādam vēlākam laikam :)
Šodien notika liels brīnums. Nu, manuprāt, brīnums. Pirms vienas no lekcijām, sēdējām ar Vitu un kaut ko runājāmies; nākamajā starpbrīdī man piebakstīja meitene, kas sēdēja aiz manis un sāka ar mums runāties. Pirmo reizi, nu jau šo trīs nedēļu laikā, mūs uzrunāja pirmās vietējie studenti. Tas ir pieminēšanas vērts notikums :) Lai arī šīs meitenes izskatījās nu ne gluži vairs mūsu vecumā, vienalga tas šķita patīkami, jo mūsu saruna ilga vismaz 5 minūtes.
Pie dienas notikumiem noteikti ir pieskaitāma mana "uzturēšanās atļaujas" saņemšana. Lai arī tā ir rakstīta norvēģu valodā, vienu es sapratu skaidri - oficiāla uzturēšanās ir atļauta līdz augusta beigām. :)
Otrdienas ir manas laimīgās dienas, jo ir lekcijas pie, manuprāt, visu laiku labākā pasniedzēja - Maikla Prinča (nē, nē, viņam nav 25 gadi utt. :). Iepriekšējās lekcijas sākumā viņš pats pateica, ka šī tēma nebūs interesanta, ko viņš mums stāstīs, bet ar viņa pasniegšanas metodēm, pat ASV Neatkarības Deklarācija u.c. tml. lietas sāka šķist saistošas, esmu pat apņēmusies šo to izlasīt vēlreiz :)
Ceru, ka brīvdienās laiks būs vismaz tikpat mierīgs, ja ne nedaudz siltāks un sausāks, kāds ir šo pēdējo dienu laikā, jo tad varēs brīvdienās aiziet uz kādu no vietām, kur vēl nav būts. Esmu pārliecināta, ka šādu vietu ir daudz.
Pēdējo dienu laikā ar mani nekas diži interesants nav noticis. Vismaz nekas tāds, par ko būtu vērts rakstīt vai arī kas varētu interesēt citus. Ķeršos vien klāt pie mācībām, jo nekas cits jau man nemaz neatliek..
24.

22. diena

Man šodien galīgi nav ko teikt.
25.

21. diena

Stabs, stabs, stabs, stabs.
Koks, koks, žogs, žogs.
Māja, māja, logs, logs.
Vai! Kas ar mani?
26.