27. diena

Brīvdienas IR manas laimīgās dienas, jo tajās man ir puslīdz liela iespēja izgulēties. Šorīt vismaz bija. Dienas pirmajā pusē bija paredzēta, pirms pāris nedēļām atceltā, pastaiga pa pilsētu. Tikāmies visi pilsētiņas centrā pie katedrāles. Tur mūs sagaidīja feins večuks, kurš patiesībā bija angļu izcelsmes, bet jau 45 gadus dzīvo Norvēģijā. Laikam bija jau 45 gadi. Tas nebūtu tik būtiski, jo pilsētas vēsturi, šķiet, viņš pārzināja ļoti labi. Stāstīja arī interesanti; vienīgais šīs dienas traucēklis bija aukstais laiks. Nav ne jausmas, cik grādu īsti bija, bet rokas, kājas un seju pēc pastaigas vēl kādu laiku nejutu. Pastaigas laikā uzzinājām tiešām interesantus faktus par pilsētiņu. Nezināju, ka policijas ēkas augšējos divos stāvos atrodas cietums (bail sameloties, jo iespējams atradās agrākos laikos, un tagad vairs neatrodas, bet nu tas fakts vienalga paliek interesants, jo tā policijas ēka atrodas pilsētas centrā un ir pārāk šika priekš cietuma, vismaz pēc maniem iespaidiem, kāds varētu būt cietums. Bet man gan nez kāpēc prātā iesēdies, ka viņš stāstīja par to tagadnes izteiksmē). Siltākā laikā noteikti atgriezīšos dažās no vietām, jo tur vēl neesmu bijusi un, šķiet, ka tur varētu būt ļoti skaisti.
Tas večuks mūs aizveda vēl uz "Fish Market". Pirmo reizi dzīvē redzēju kustīgus omārus, haizivi (šajā brīdī nevajag iedomāties tādu haizivi, kādu rāda pa "Animal Planet". Šī nebija liela haizivs. Izskatījās vēl jauna un nesamaitāta.) un citus tamlīdzīgus brīnumus. Pieļauju, ka tagad viņi man rādīsies murgos, jo man ir diezgan bail no viņiem. Tās spīles bija diezgan baisas. Tajā veikaliņā gan ļoti smirdēja pēc zivīm (diez kāpēc?), bet tās dzīvās zivis man likās tomēr pārāk interesantas, lai es domātu par smaku, kas ikdienā man laikam kristu uz nerviem. Īstenībā, smieklīgi izskatījās, ka pēkšņi tajā veikaliņā ievēlās bars ar studentiem; visi priecājās par zivīm (tur sataisīti tādi kā baseiniņi, kuros tie radījumi var peldēties), bet pirkt neviens neko nepērk :) Zoodārzā man liekas parasti tā ir..
Stulbi, ka nesanāca pateikt Ievai (Ievai, kura bija atbraukusi ciemos šajās dienās) "attā" un novēlēt lielo veiksmi viņas piedzīvojumā. Pastaigas laikā nepamanīju pat brīdi, kad abi ar Andri aizgāja prom no ekskursijas. Biš stulba sajūta, bet, kā ir, tā ir. Pateicoties Ievai, man šorīt brokastīs bija mannā putra.
Atnākot mājās no pastaigas un zāles, nolēmu, ka varētu beidzot ķerties klāt pie grāmatas lasīšanas, pret kuru vēl pirms pāris dienām izturējos gaužām nejauki. Man istabā bija pārāk mājīga un romantiska atmosfēra (dega tikai viena gaisma un svecīte, fonā klusi skanēja mūzika, pati ieritinājusies gultā, blakus tējas krūze), lai es to lasītu, tāpēc es vienkārši... aizmigu. Atverot acis, sajutu nosiekalotu vaigu, un pulkstenis rādīja jau 19:48. 2 stundas vēsā mierā nogulētas.
Laiks kaut kā šķiet, ka te iet daudz ātrāk. Ne tikai stundu, bet arī dienu ziņā.
He, šodien satiku vēl vienu trolli. Šis pat sasveicinājās - es laikam pārāk uzkrītoši uz viņu skatījos. Labākais, ka mūsu nelielās ekskursijas vadītājs arī apstiprināja faktu par troļļu esamību. Tas mani nomierināja, jo brīžiem jau sāka likties, ka kaut ko jaucu. Nē, nejaucu gan. Nepilna mēneša laikā esmu satikusi jau 3 troļļus. Norvēģija nav mani pievīlusi!
Jau kādu trešo vakaru pēc kārtas, mana topa dziesma ir "Nothing else matters" (īpaši laba man šķiet versija, kas ir no koncerta Rīgā). Daudzu iemeslu dēļ patīk.. Atmiņas, atmiņas, atmiņas.
20!